Par ločiem.
9.gadsimtā Francijas rietumos bija pazīstami loči. 13. gadsimtā pirmo reizi loči ir pieminēti Latvijas Indriķa hronikā. Ziemeļeiropā loču nepieciešamību pastiprināja ūdens ceļa zīmju trūkums, īpaši 13.gadsimtā. Šajā laikā Rīgai Daugavā bija savi loči. Tie bija zvejnieki- loči, kuri rūpējās par kuģu ceļu drošību Daugavas lejas galā, jo Daugavas straume savā ietekā jūrā ik pavasari mainīja gultni. 13. gadsimtā jūras krasts sākās ar Rīnūžiem un stiepās gar Daugavu līdz Vecāķiem. Zvejnieki – loči apvienojās organizācijās – ģildēs. 14. gadsimtā Daugavgrīvas pilsētas baznīcā ločiem un zvejniekiem bija savs altāris. Ordenis Rīnūžu un Mangaļu ločus ņēma savā aizsardzībā. Tas bija ieinteresēts loču ģildes pastāvēšanā, tāpēc nodeva tai tiesības kuģus ievadīt Daugavā un izvadīt jūrā. 1562.gadā loči vadīja muitas un kaujas kuģus un apsargāja Daugavas grīvu pret ienaidnieku flotēm. Rīnūžu – Mangaļu loču kuģu vadīšanas tiesības pārdeva Rīgas pilsētai un noliedza ločiem viņu līdzšinējo darbību.
Rīgā amatnieku noorganizēšanās amatos sākās 14. gadsimta otrajā pusē. Sarakstu, kur minēti visi Rīgas amatnieki, uzglabājies maz. Latviešu amatu sarakstā nav minēti Pārdaugavas latviešu amati: zvejnieki, pārcēlāji, mucu koku šķirotāji un loči. Rīgā izveidojās latviešu tirdzniecības palīgamati preču pārvadāšanā pa ūdens ceļiem. Tirdzniecības palīgamatu locekļi bija pārcēlāji, enkurnieki, mastu šķirotāji, loči un Daugavas loči. Tas bija sezonas darbs. Darbā iesaistīja algādžus. Latviešu tirdzniecības palīgamati saņēma Rīgas rātes apstiprinātus statūtus. Loču apvienībām, tāpat kā pārējiem tirdzniecības palīgamatu locekļiem, piemita viduslaiku brālībām raksturīgās iezīmes. Ločiem bija savs karogs, cunftes kauss, statūti, sadzīves priekšmeti. Atalgojumu amata locekļiem par preču transportu u.c. darbiem tirgotāji maksāja pēc noteiktām ģenerālgubernatora apstiprinātām likmēm, amats tālāk norēķinājās ar līgtajiem algādžiem. Atlikušo naudu amata locekļi sadalīja vienlīdzīgi savā starpā.
17. gadsimtā sekmīgi attīstījās Rīgas ārējā tirdzniecība. Palielinājās tirdzniecības palīgamatu nozīme. 1766.gadā latviešu tirdzniecības palīgamatus reorganizēja. 20.gadsimtā Rīgas loči apvienojās loču biedrībā. Biedru skaits tajās no 42 biedriem. Rīgas loču biedrības personālais sastāvs bija: loču komandieris, loču komandiera palīgs, trīs loču vecākie, lietvedis un grāmatvedis. Pirms loču biedrībām pastāvēja loču cehi. Tajā sastāvēja 10 pirmās kategorijas loči, 8 otrās kategorijas loči un 2 mācekļi. Pēc 3 gadu dienesta no otrās kategorijas varēja pāriet uz pirmo kategoriju. Ločiem bija jāprot lasīt un rakstīt krievu valodā un runāt vienā no svešvalodām : angļu, vācu, franču vai zviedru. Par biedrības biedriem uzņēma no 21 gada vecuma, bet par mācekļiem – no 16 gadu vecuma, kuri beiguši jūrniecības skolu. Locim bija jāprot vadīt kuģi, pienācīgi uzvesties , jābūt labai redzei, sīki jāpārzina visi kuģu ceļi, strāvojumi un ūdens stāvoklis biedrības darbības rajonā. Biedrības darbību vadīja loču komandieris, bet iekšējo kārtību noteica loču vecākais, kuru ievēlēja uz trim gadiem. Loci komandieri iecēla Jūras ministrijas Galvenā hidrogrāfiskā pārvalde. Parasti tas bija stūrmanis, kas pārzināja visu vietējo ūdens lociju , jūrniecību un prata vairākas valodas. Par vecāko loci varēja ievēlēt ikvienu, kas sasniedzis 30 gadu vecumu un par loci nostrādājis ne mazāk kā 3 gadus. Locim komandierim bija disciplināras tiesības: par statūtu pārkāpšanu uzlikt naudas sodu līdz 5 rubļiem, arestēt uz laiku līdz 3 diennaktīm, pārcelt no vecāko loču grupas uz jaunāko grupu, kā arī izslēgt no biedrības.
Loču darbības un atbildības rajons jūrā iebraukušiem un izbraucošiem kuģiem bija 5 jūdzes no ieejas priekšostā. Dežurējošais locis uzturējās loču tornī, kas bija uzcelts pie ieejas ostā. Tornī no navigācijas sākuma līdz tās beigām plīvoja loču karogs . Ločiem bija jāapkalpo kuģi, kuru tilpums pārsniedza 200 tonnas. Loču biedrības pienākumi vēl bija: pirms navigācijas sākuma apzīmēt reidu, kuģu ceļus un tirdzniecības kanālu ar zīmēm, peldošām bojām, izlikt signālus, kas rāda ūdens augstumu ostā un reidā, , tādējādi radīt apstākļus drošai braukšanai akvatorijā. Ločiem bija jāstrādā no saules līdz saulei, pēc ostas priekšnieka norādījuma arī nakts laikā. Soda naudas nodevas no kapteiņiem saņēma loču komandieris.
Liepājas ločiem bija sociālās tiesības, tas bija rets izņēmums Cariskās Krievijas laikā. Sasniedzot 60 gadus un par ločiem nostrādājot ne mazāk kā 15 gadus, viņi ieguva tiesības uz pensiju. Slimības laikā varēja ārstēties Liepājas jūras kara hospitālī. Loči nebija valsts kalpotāji, bet tiesiskā ceļā tiem tuvojās.
Latvijas pirmās brīvvalsts laikā loči bija valsts ierēdņi, kurus iecēla jūrniecības departaments un algoja valsts. Loči un viņu komandieri bija pakļauti ostas priekšniekam. Locim bija jāpārzina un jāpazīst sava rajona kuģu vadīšanas paņēmieni, kuģu braucamais ceļš un tā apzīmējumi, sēkļi, straumes, ugunis u.t.t. Par kuģa vadībā pielaistām kļūdām , kuģu sadursmi un no tām nodarītiem bojājumiem un zaudējumiem kuģim , kravām vai personām locis neatbildēja. Pēc darbības rajona bija jūras, upes, kanāla un ostas loči, arī privātie un valdības loči. Privātie darbojās paši un apvienojās biedrībās ar valdības atļauju. Valdības loči pēc stāvokļa bija pielīdzināmi valsts ierēdņiem. Bija loči, kas pēc vietējiem likumiem un noteiktos ūdens rajonos kapteinim bija noteikti jāpieņem un tiem jādod kuģa vadība, paturot sev lielākas vai mazākas kontroles tiesības, un loči, kurus kapteinis varēja pieņemt vai nepieņemt. Ostas noteikumos un parašās, jūras tirdzniecības likumos bija noteikta loču un kapteiņa atbildība, braucot kuģim piespiedu kārtā pieņemtā loču vadībā. Loču nodevas bija jāmaksā visiem kuģiem arī tad, ja loču palīdzība netika izmantota. Tā nebija jāmaksā Latvijas kabotāžas kārtējās satiksmes kuģiem, kabotāžas kuģiem, kas mazāki par 150 BR reģ.t., kā arī Latvijas ārvalstu kara un valsts dienesta kuģiem, un kuģiem, kas ienāk un paliek reidā.
Avotu un literatūras saraksts.
Latvijas Valsts vēstures arhīvs:
5274.f. Отчёт о действиях общества Рижских лоцманов за 1912 г.
Latvijas Valsts arhīvs:
1071.f. Rīgas ostas loči.
Grāmatas:
- J.Straubergs. Rīgas vēsture. R.1937.
- A.Pope. Rīgas osta deviņos gadsimtos. R.2000.
- R.Malvess. Senās Latvijas kuģniecības vēsture. R. 1940.
- M.Taube. Rīgas latviešu tirdzniecības palīgamati. R.1980.
- Latvijas konversācijas vārdnīca. Enciklopēdija. R.1935.
- Rīga. Enciklopēdija. R.1988.
- Feodālā Rīga. R.1978.
Periodika:
J.Juškēvičs. Rīnūži un Mangaļi – latvju slaveno loču dzimtene.
„Komunists”, laikraksts.Liepāja, 1978.
Saīsinātu vēsturisku pārskatu sagatavoja Andrejs Kanskis
P.S. Ja kādam pieejami kādi fakti no loču vēstures, lūdzu darīt tos zināmus ar atsauksmi uz izdevumu.